Sporta nozares strīdu pakļautība
Pēdējos gados arī Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesās sāk parādīties lietas, kas skar “sporta tiesības”. Laikā, kad Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) pozīcijas sporta nozares hierarhijā ir grūti nosaukt par stabilām vai neapstrīdētām, arvien biežāk dzirdamas diskusijas par SOK izveidotās un esošās sporta strīdu pakļautības struktūru taisnīgumu, godīgumu, korektumu un atbilstību mūsdienu labas demokrātiskas pārvaldības prasībām.
Pārskatāmā pagātnē sporta tiesībās ir bijis pieņemts, ka praktiski visus strīdus izskata specializētās sporta strīdu institūcijas. SOK izveidotā Sporta šķīrējtiesa (“CAS”) ir bijusi biežāk iesaistītā vai pieminētā, ja raugās uz to kā salīdzinoši universālu iestādi, bez piesaistes atsevišķam konkrētam sporta veidam. Jo īpaši CAS kompetencē ietilpst olimpiskie sporta veidi. Kopumā var apgalvot, ka CAS nav obligāta ne-olimpiskajos sporta veidos, tomēr joprojām pastāv daudz neskaidrību par tās obligātumu olimpiskajos sporta veidos. Sagaidāms, ka CAS autoritāte mazināsies, taču tas nenozīmē, ka sporta tiesību strīdu pakļautības jautājums kļūs vienkāršāks.
Starp civilo un administratīvo jurisdikciju
Latvijas sporta nozarē liela nozīme bijusi kādreizējās politiskās sistēmas ietekmei, kad caur sportu tiek realizēta zināma valsts politikas daļa (piemēram, novērst iedzīvotāju uzmanību no reālajām problēmām, vai tieši otrādi – mudinātu uz agresiju, draudētu ar sanckijām vai izslēgšanu). Līdz ar ko strīdi starp vadošajām sporta nozares institūcijām un tās dalībniekiem (biedriem – sportistiem, klubiem) tikai pēdējos gados ir nonākuši līdz nopietnākai tiesu uzmanībai.
Šobrīd vairs netiek uzskatīts, ka sporta federāciju biedriem ir jāseko federācijas vadības diktātam, lai vispār varētu saņemt tiesības startēt čempionātā. Attīstoties sabiedrības izpratnei par valsts-indivīda attiecību pareizo dinamiku, arī aug izpratne ne tikai par valsts atzīto sporta federāciju tiesībām, bet arī pienākumiem.
- Lieta SKA-1496/2020 par LSFP kompetenci
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 29.decembra
lēmumā lietā Nr. A420169419, SKA-1496/2020 risināts jautājums par sporta federāciju tiesisko statusu un darbības jomu. Šajā lēmumā norādītas atsevišķas tēzes, kuru vispārināšana un attiecināšana nesaskan ar Sporta likuma mērķi. Lai gan lēmuma rezolutīvā daļa šķiet pareiza, tomēr lēmumā paustā argumentācija ir nepārliecinoša. - Primārā federāciju darbības joma
Lēmumā 5.punktā norādīts: “Lietā nav strīda, un Senāts tam piekrīt, ka Federācija kā biedrība ir privāto tiesību juridiskā persona – brīvprātīga ar taekvondo saistītu personu apvienība –, kuras pastāvēšana nav noteikta ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu, bet gan balstās uz brīvi noslēgtu sabiedrības līgumu. Līdz ar to nav šaubu, ka Federācija primāri darbojas privāto tiesību jomā un nav iestāde Administratīvā procesa likuma 1.panta pirmās daļas izpratnē.
Tomēr, kā pamatoti norādīts pārsūdzētajā lēmumā, atsevišķos gadījumos arī starp privātpersonām var pastāvēt publiski tiesiskas attiecības, ja viena no tām saskaņā ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu pilda valsts pārvaldes uzdevumu. Šādos gadījumos privāto tiesību subjekts darbojas publisko tiesību jomā tiktāl, ciktāl tam ir piešķirtas pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Attiecīgi lietā ir strīds par to, vai valsts uz ārējā normatīvā akta – Sporta likuma – pamata ir deleģējusi federācijai veikt noteiktus publiskus uzdevumus, kas varētu būt par pamatu tās lēmumu un rīcības tiesiskuma pārbaudei tiesā Administratīvā procesa likuma kārtībā.”
Atzītas federācijas statusa piešķiršana nenozīmē, ka tās juridiskais statuss kā biedrībai automāti-ski tiek izslēgts. Šis aspekts ir jānovērtē atsevišķi, ņemot vērā konkrēto situāciju, attiecīgos liku-mus un funkcionālo kontekstu. Lēmumā gan uzreiz pausts strīdīgs secinājums, ka federācija “primāri” darbojas privāto tiesību jomā. Lēmumā netiek sīkāk argumentēts, kāpēc tieši izdarīts šāds secinājums, līdz ar ko nākotnē tiesām šo nodalīšanu noteikti varētu nākties detalizēt un argumentēt izvērstāk. Autora ieskatā, administratīvajām tiesām nevajadzētu atteikt sporta nozares strīdu izskatīšanu kā “noklusējuma opciju”, bet gan argumentēt, kāpēc konkrēta privātpersona nevar baudīt tādu savu interešu aizsardzību, kādu parasti privātpersonas saņem administratīvā procesa ietvaros. Autors secina, ka lēmumā nepamatoti apgalvots, ka admin-istratīvajām tiesām nav jākontrolē federāciju varas izmantošana, un šādas prasības var vienkārši noraidīt. Tā vietā autors uzskata, ka administratīvajām tiesām ir jāizskata šādi strīdi, lai pārliecinātos, ka nenotiek varas ļaunprātīga izmantošana, kas ir pretēja kolektīvās labklājības in-teresēm. Šī lēmuma 5.punkts nebūtu skatāms atrauti no pārējiem secinājumiem, lai uz to varētu atsaukties kā labu tiesu praksi. Ar to domājot jo īpaši lēmuma 6.-8.punktu, kuru nozīme tīri no gramatiskās tulkošanas ir neskaidra un nepilnīga.
Lai pareizi konstatētu federācijas primāro darbības jomu, kā minimums tiesai būtu jāvērtē arī tās statūti. Virkne federāciju būšanu par valsts atzīto federāciju deklarē kā tās svarīgu prioritāti, privāttiesiskos jautājumus atstājot otrajā plānā.
- Sporta nozares klasificēšana tiesībās
Lēmuma 6.punkta pēdējā rindkopā pausta atziņa, kura ir kritiski vērtējama: “Līdz ar to, ievērojot, ka sporta nozarei ir privāttiesisks raksturs, sporta vadīšana un koordinēšana, tostarp sporta veidu noteikumu un sacensību norises nolikumu izdošana, nav valsts pārvaldes jautājums. Tādējādi no Sporta likuma 10.panta ceturtās daļas neizriet valsts pārvaldes uzdevums sporta federācijām izdot administratīvos aktus vai veikt citas darbības valsts pārvaldes jomā. Ņemot to vērā, tiesa pārsūdzētajā lēmumā pamatoti atzinusi, ka Federācija nav iestāde Administratīvā procesa likuma izpratnē, un tās rīcības tiesiskums konkrētajā gadījumā nevar tikt vērtēts administratīvā procesa kārtībā.”
No secinājuma, ka federācijas “primāri” darbojas privāttiesību jomā, secinājums ir kategorisks – sporta nozare vispār ir privāttiesiska, un nosauktās aktivitātes nemaz neesot valsts pārvaldes jautājums. Šāda argumentācija acīmredzami nesaskan ar Sporta likumā noteikto. Jā, Sporta likumā nav lietots apzīmējums “administratīvo aktu izdošana”, tomēr nevar piekrist, ka šāda formāla iemesla dēļ būtu jāliedz privātpersonu iespēja strīdu ar federāciju vispār risināt administratīvajā tiesā.
Tāpat būtu nekorekti sašaurināt jebkuru federācijas lēmumu vai noteikumu uz privāttiesību nozari attiecībā uz sacensību dokumentāciju, ciktāl federācija ar konkrēto sacensību rīkošanu pamato valstij, ka ir cienīga baudīt atzītās federācijas statusu, izpildot Sporta likuma 10.1 Panta pirmās daļas 2.punktā minētās prasības. Ja dalība sacensībās tiek pakļauta kritērijiem, kurus saprātīga privātpersona nevar izpildīt, vai nebūtu saprātīgi šādu izpildi sagaidīt, tad viennozīmīgi šāds jautājums būtu skatāms administratīvā procesa likuma kārtībā.
- Pareizs iznākums ar nepareiziem argumentiem
Neraugoties uz abiem kritizētajiem lēmuma punktiem, kurus autora ieskatā nedrīksētu izmantot ne kā judikatūru, ne kā labo tiesu praksi, lēmuma iznākums ir šķietami korekts, izvērtējot tā 8.punktā noteikto: “Pieteicējs vērsās padomē ar iesniegumu, lūdzot atzīt par prettiesisku Federācijas rīcību un uzlikt pienākumu reģistrēt pieteicēju kā citas biedrības sportistu, izsniegt pieteicējam Federācijas identifikācijas karti un atbilstošu licenci. Pieteicēja ieskatā, administratīvajai tiesai ir pienākums pārbaudīt padomes rīcības tiesiskumu, pienācīgā kārtā neveicot Federācijas darbības kontroles tiesiskumu, kā arī neuzdodot Federācijai veikt iesniegumā norādītās darbības.”
Administratīvo tiesību jautājums varētu būt par to, ka privātpersonai ir tiesības saņemt licenci dalībai konkrētā sporta veidā, izpildot objektīvi nepieciešamos kritērijus. Pats par sevi pieprasījums tiesai vai LSFP federācijas vietā veikt reģistrāciju pirmšķietami izskatās kā publisko tiesību jautājums. Tomēr šāda pieteikuma jurisdikcijas tests būtu vērtējams pēc būtības, vērtējot argumentus par šādas situācijas apstākļiem. Reģistrācijas apstiprināšanas vai atteikuma iemesli var būt balstīti kā privāttiesību, tā publisko tiesību jomā balstītos iemeslos. Var pieņemt, ka pieteikuma iesniedzējs vēlējās saņemt reģistrācijas apstiprinājumu tāda iemesla dēļ, kurš pats par sevi bija objektīvi noteikts un nepieciešams, un kura izpilde balstījās privāto tiesību sfērā. Tomēr, ja šāds atteikums balstīts sacensību rīkošanas sfērā, tad gan izvērtējums būtu veicams, vērtējot lietas būtību daudz plašāk nekā tas lasāms minētajā lēmumā.
Daļa no problēmas, kuru šis lēmums nepalīdz risināt (un kuru no šī lēmuma arī nebūtu saprātīgi sagaidīt), ir privāto tiesību sfērā risināmo strīdu kārtība, kāda tā sportā parasti tiek pieprasīta. Tas ir, visi strīdi būtu risināmi šķīrējtiesās. Par problēmu, kas saistās ar darba strīdu risināšanu šajās institūcijās jau rakstīts, bet tā nav vienīgā problēma.
Esošās kārtības apstrīdēšana starptautiski
2023.gada beigās Eiropas Savienības Tiesa (EST) publicēja atsevišķus spriedumus, kuri varētu spēlēt nozīmīgu lomu sporta tiesību jomā Eiropā vēl ilgi. Šī raksta mērķis nav izvērtēt minētos EST spriedumus kontekstā ar jurisdikcijas noteikšanu Latvijas nacionālo tiesību ietvaros. Taču ir jāuzsver, ka šajās lietās tika lieliski izgaismoti apsvērumi, kuru dēļ esošā sporta tiesību strīdu izšķiršana būtu jāpārskata.
Latvijas tiesām nevajadzētu palikt vienaldzīgām pret tiem problēmjautājumiem, kas izgaismoti EST judikatūrā gan 2023.gadā, gan pirms tam (un sagaidītu, ka arī nākotnē sporta nozare saņems EST uzmanību), pārāk viegli atstatot strīdu no administratīvo tiesu kompetences.
Kā praktiska problēma, ko varētu vērtēt saistībā ar tiesu pieejamību noteikti ir CAS dārdzība. CAS pakļautība Šveices likumiem primāri nozīmē, ka vietējs praktizējošs jurists ne vienmēr spēs palīdzēt – pat ja standarta situācijās Šveices likuma piemērošana nebūs nepieciešama, tad valodas aspekts viennozīmīgi var būt šķērslis – latviešu valoda nav starp CAS oficiālajām valodām un grūti iedomāties, ka jebkad tā varētu par tādu kļūt.
Ja tomēr konkrēts sporta strīds nonāktu līdz situācijai, kad jāiesaista Šveices nacionālās tiesas, der atcerēties atšķirības Latvijas un Šveices ienākumu līmeņu atšķirības. Pieejamība tiesai un Šveices juristu vidējās prasības attiecībā uz honorāru opciju par došanos uz CAS var padarīt finansiāli neizpildāmu. Latvijas tiesām nevajadzētu norobežoties no apstākļa, ka tikai administratīvā procesa kārtībā atsevišķiem sportistiem var būt iespēja aizstāvēt savas tiesības. Jāatceras, ka, neraugoties uz to, ka Latvijā ir daži ļoti labi apmaksāti sportisti, lielākajai daļai atalgojums ir pieticīgs. Tiesvedība CAS var izmaksāt vairākus desmitus tūkstošus eiro. Šī problēma var novest pie slēptiem izaicinājumiem, mazinot Latvijas sportistu iespējas aizstāvēt savas tiesības, jo federācijas faktiski vairāk fokusējas uz savām nevis sportistu vai plašākas sporta sabiedrības interesēm.
Nav šaubu, ka Sporta likums ne tikai neatbilst realitātei, bet to arī faktiski nepilda un par ko ir arī atrodamas norādes Augstākās Tiesas nolēmumos, kurus likumdevējs ilgstoši ignorē. Tomēr nebūtu pareizi, ka arī tiesas pievienojas šim “vienaldzīgo klubiņam” un federāciju darbību tai piešķirtās atzītās federācijas jomā atstājot risināt “tiem citiem”, jo negribas iedziļināties sporta nozares specifiskajos un kazuistiskajos reglamentos, nolikumos, utt.
Autors: Āris Kakstāns
“Raksts sākotnēji publicēts žurnālā “Jurista Vārds” 2024.gada 6.augustā /NR. 32 (1350)”