Ieinteresēto pušu teorija
Lai sports varētu sasniegt savu maksimālo potenciālu, nozares pieejamie resursi ir jāizmanto efektīvi, lietderīgi un godīgi (Geeraert, Jack 2022, lpp. 115.). Diemžēl sadarbīgas pārvaldības īstenošanu apgrūtina vēsturiskie konflikti, savstarpējās uzticības trūkums, finanšu resursu nevienlīdzība, atšķirīgas prioritātes un stagnējošas pārvaldības struktūras (Boyle, Shilbury 2018, lpp. 333.).
Sporta organizācijās ir iesaistītas dažādas puses – sportisti, treneri, uztura speciālisti, psihologi, aģenti, sponsori, valsts iestādes, mediji un sabiedrība. Katrai pusei ir savas intereses un prasības pret sporta organizāciju un Šīs atšķirības tiek dēvētas par ieinteresēto pušu heterogenitāti (Wolfe un Putler, 2002). Reichart (2003) ir identificējis piecus galvenos ieinteresēto pušu interešu veidus – piederības, informatīvās, materiālās, politiskās un simboliskās intereses (Cunningham, et.al., Parent 2016, lpp. 96-97.). Tikai ņemot vērā visu ieinteresēto pušu intereses, sporta organizācija spēj veidot vienotu un sekmīgu stratēģiju, rīkoties efektīvi un sasniegt savus mērķus (Shilbury, Ferkins, Naraine, Parent 2020, lpp. 265.).
Ieinteresēto pušu teorija sniedz organizācijām teorētisku pamatojumu, kāpēc ir svarīgi izprast dažādo iesaistīto pušu intereses un gaidas. Šī teorija palīdz uzlabot organizācijas stratēģisko lēmumu pieņemšanu, aicinot uzraudzīt šo ieinteresēto pušu vidi un rīkoties proaktīvi. Tā ļauj līdzsvarot konkurējošās intereses un taisnīgi sadalīt resursus, tādējādi apmierinot visu pušu vajadzības un saglabājot to atbalstu (Freeman 1984, Deck 1994, Clarkson 1995, Parent et.al., 2004, lpp. 29-30.). Ieinteresēto pušu teorija ir vispārīgs konceptuāls ietvars jeb ideju kopums, no kura var atvasināt citas organizāciju teorijas (Parmar et.al., 2010, lpp. 406, Cunningham et.al., Parent 2016, lpp. 99.).
Ieinteresēto pušu iesaiste ir būtiska demokrātiskai pārvaldībai, jo organizācija var dot gan labumu, gan nodarīt tām kaitējumu (Parent et al., 2004), lpp.1.). Saskaņā ar Donaldson un Preston (1995), korporācija ir organizatoriska vienība, kurā dažādas ieinteresētās puses cenšas sasniegt ne vienmēr saskaņotus un pat atšķirīgus mērķus. Lai sasniegtu šos mērķus, organizācija un tās dalībnieki iesaistās līgumiskās attiecībās, kurās tiek pieņemti kompromisi, ievērojot visu pušu intereses (Freeman & Evan, 1990; Wartick, 1994; Parent et. al., 2004) lpp. 7).
Huml veica pētījumu par II divīzijas treneru reakcijām uz Nacionālās koledžu sporta asociācijas likumdošanas izmaiņām. Pētījumā tika atklātas galvenās problēmas, ko treneri saskatīja saistībā ar šīm izmaiņām – 72 gadījumos treneri uzskatīja, ka ieviestā politika nav atbilstoša un nepalīdzēs sasniegt mērķus, bet 75 gadījumos treneri bija skeptiski par to, vai izmaiņas spēs sasniegt tos mērķus, kuru dēļ tās tika ieviestas. Pētījuma rezultāti liecina, ka pirms būtiskām izmaiņām svarīgi rūpīgi izvērtēt ieinteresēto pušu viedokļus (Huml, et. al., 2018, lpp. 250.).
Freeman (1984) identificēja iekšējās (tiešā saistītas ar vadību) un ārējās (netieši saistītas) ieinteresētās puses organizācijā. Biedru apvienības var atbalstīt vai noraidīt valdes lēmumus, savukārt ārējām pusēm ir būtiska loma organizācijas leģitimitātei. Clarkson (1995) ieinteresētās puses klasificēja kā primārās (bez kurām organizācija nevar pastāvēt) vai sekundārās (var ietekmēt vai tikt ietekmētas, bet nav tieši iesaistītas) (Ferreira et. al., lpp. 656.).
Literatūrā ir identificētas četras galvenās ieinteresēto pušu pazīmes: 1) saikne ar organizāciju (tiešā vai netiešā), 2) noteiktu interešu pārstāvība, 3) eksistence organizācijas vidē un spēja kļūt par ieinteresētajiem, pat ja organizācija tās nevēlas atzīt. Piemēram, vadošā organizācija var ignorēt sabiedrības grupas vai noteiktus klubus, tomēr, ja citas ieinteresētās puses tās uzskata par leģitīmām, tās kļūst par svarīgām ieinteresētajām pusēm, neatkarīgi no tā, vai vadošā organizācija to vēlas vai nē (Shilbury, Ferkins, Naraine, Parent 2020, 266. lpp.). 4) dažādas konfigurācijas, gan individuāli, gan grupās. Efektīvai ieinteresēto pušu pārvaldībai ir jāatbild uz četriem galvenajiem jautājumiem: 1) kas veido organizācijas ārējo vidi, 2) kādas ir ieinteresēto pušu intereses, 3) kuras ieinteresētās puses ir prioritāras, un 4) kā organizācija var apmierināt svarīgākās ieinteresētās puses.
Organizācijas vadītāju primārais mērķis parasti ir peļņas maksimizēšana (Hillman un Keim, 2001). Taču koncentrēšanās tikai uz ekonomiskās vērtības palielināšanu nav pietiekama, lai risinātu sociālās problēmas sporta kontekstā (Bendickson et al., 2016; Foreman et al., 2020, Pitz et. al., 2020). Konfliktu teorija sniedz būtisku ietvaru organizāciju darbības izpratnei. Tā palīdz vadītājiem identificēt un risināt interešu konfliktus, veicinot organizācijas iekšienē efektīvu komunikāciju un sadarbību. Saskaņā ar Bigelow, Fahey un Mahon (1993), konflikts ir apstāklis, kas ietekmē organizācijas darbību un spēju sasniegt tās mērķus. Tas attīstās no atšķirībām starp organizācijas ieinteresēto pušu gaidām. Tādējādi konflikts atspoguļo uzskatus, nevis objektīvus apstākļus, un ir pakļauts pušu interpretācijām. Reichart (2003) uzskata, ka šīs interpretācijas var būt balstītas uz materiālām, politiskām vai simboliskām interesēm. Wartick un Mahon (1994) identificēja galvenos iemeslus korporatīvām nesaskaņām: (a) atšķirīgas gaidas par veicamo darbu, (b) pretrunīgas domas par izmaksu un ieņēmumu izlietojumu, (c) atšķirīgi uzskati par organizācijas darbības rezultātiem un (d) stratēģiski lēmumi ar ievērojamu ietekmi uz organizācijas nākotni (Cunningham et.al., 2016, lpp. 96-97.).
Konfliktu pārvaldības procesā ir trīs posmi. Pirmajā posmā tiek veikta iekšējās un ārējās vides analīze, lai noteiktu ieinteresēto pušu gaidas un vajadzības, kā arī iespējamās tendences, kas varētu tās ietekmēt (Parent et.al., 2004, lpp. 22.). Nākamais posms ietver problēmas padziļinātu analīzi. Tiek pētīta tās vēsturiskā attīstība, pašreizējais stāvoklis, izvērtēta tās ietekme un identificēti iespējamie risinājumi. Trešajā posmā tiek izstrādāts konkrēts risinājums. Tas ietver politikas, stratēģijas un veicamo darbību formulēšanu, kas var ietvert izmaiņas organizācijas darbībā (Parent et.al., 2004, lpp. 24.).
Dažādas ieinteresētās personas reaģēs uz konfliktu atšķirīgi, fokusējoties galvenokārt uz savu interešu aizstāvību (Mahon & Waddock, 1992). Jāņem vēra, ka konflikta būtība un ietekme var laika gaitā mainīties. Mahons un Waddock (1992) identificē galvenās konfliktu nostājas – nepieņemošu, vienaldzīgu un pieņemošu. Nepieņemošā nostāja nozīmē, ka ieinteresētā puse neiesaistās vai vienkārši vienaldzīgi vēro notiekošo. Tā var uzskatīt, ka jautājums nav būtisks vai neprasa uzmanību. Savukārt vienaldzības gadījumā ieinteresētā puse atzīst, ka jautājums varētu attiekties uz tās interesēm, tomēr neieņem aktīvu pozīciju, bet tikai seko līdzi konflikta attīstībai. Pieņemošā nostāja nozīmē, ka ieinteresētā puse atzīst jautājumu par sev nozīmīgu un veic nepieciešamās darbības, lai aizstāvētu savas intereses (Parent et.al., 2004, 20.-21. Lpp.).
Īpaši svarīga pārvaldībā ir sadarbības perspektīva, jo tā nodrošina ieinteresēto pušu aktīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanā (Shilbury, Ferkins 2015, lpp. 380.). Kooperatīvie un nedominējošie vadības stili sekmē efektīvu sadarbību, un uz sadarbību balstīta pārvaldība palīdz mazināt savstarpējo neuzticību un pārvarēt vienotības trūkumu sporta organizācijās (Shilbury, Ferkins 2015, lpp. 381.). Saskaņā ar Roulsa taisnīguma teoriju, ieinteresētajām pusēm būtu jābūt iespējai apstrīdēt politisko lēmumu priekšlikumus, ja tie negatīvi ietekmē to intereses, nav ētiski vai taisnīgi (Naess, 2019, lpp. 12.).
Atkāpšanās no tradicionālajiem komandvadības un kontroles modeļiem var palīdzēt risināt ilgstošās pārvaldības problēmas, ar kurām saskaras sporta organizācijas, tādējādi stiprinot to leģitimitāti ieinteresēto pušu un sabiedrības acīs (Naess 2019, lpp. 8.). Tikpat svarīgi ir ņemt vērā arī sekundāro ieinteresēto pušu, piemēram, sponsoru, līdzjutēju, masu mediju un jauniešu vecāku intereses (Pitz, et. al., 2020, lpp. 3.). Pētījumi apstiprina, ka sporta klubu un to ārējo ieinteresēto pušu attiecību kvalitāte ir pozitīvi saistīta ar šo ieinteresēto pušu finansiālo ieguldījumu (Cunningham, et.al., Parent 2016, lpp. 104.).
Iesaistot ieinteresētās puses valsts sporta jomas pārvaldībā, var būtiski uzlabot tās reputāciju ārvalstīs. Pretēji birokrātiskajam un hierarhiskajam pieejas veidam, iekļaujoša pieeja ļauj sporta organizācijām kļūt starptautiski atpazīstamām un gūt lielāku atzinību. Tas ir īpaši svarīgs valstīm ar salīdzinoši mazāku sporta tradīciju popularitāti un ietekmi, kur plašāka ieinteresēto pušu iesaistīšana var palīdzēt uzlabot valsts sporta tēlu un starptautisko reputāciju (Li, Feng 2021, lpp. 3.).
Green Bay Packers ir profesionāls ASV futbola klubs, kas piedāvā unikālu uzņēmējdarbības modeli, ko sauc par maksimālās vērtības partnerību (MVP) (Pitz, et.al., 2021, lpp. 134.). Green Bay Packers ir bezpeļņas organizācija, kas pieder 112 158 akcionāriem. Akciju vērtība nepalielinās, dividendes netiek izmaksātas, un īpašumtiesību nodošana ir ierobežota. Svarīgākais aspekts ir individuālo akciju ierobežojums, lai nepieļautu, ka viena persona kļūst par vairākuma īpašnieku. Packers modelis koncentrējas uz kopienas interesēm nevis īpašnieku peļņu. Neskatoties uz to, ka akciju turētājiem nav finansiālu interešu, to pieprasījums pastāvīgi pārsniedz piedāvajumu (Pitz, et.al., 2021, lpp. 140.). MVP īpašumtiesību modelis spēj līdzsvarot konkurenci starp valsts un privātajām organizācijām, nodrošinot demokrātisku pārvaldību.
Pasaules Bankas pētījums atklāj, ka decentralizācija ir būtiska attīstības stratēģija, kas veicina iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, demokratizāciju, pakalpojumu kvalitāti, efektīvāku finanšu resursu izmantošanu un uzlabotu pārskatatbildību. Decentralizācija stiprina pārvaldošo organizāciju sadarbību ar sabiedrību, veicinot ilgtermiņā taisnīgāku lēmumu pieņemšanu. Pētījums īpaši uzsver decentralizācijas lomu demokrātijas nostiprināšanā, nodrošinot brīvākas un pieejamākas vēlēšanas, lielāku sabiedrības informētību un plašāku iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanā, veicinot politisko iesaisti un pilsoniskās sabiedrības aktivizēšanos (Mansuri, Rao 2013, lpp. 147.).
Organizāciju darbinieku uzvedību un attieksmi nosaka sociālās mācīšanās teorija un sociālās identitātes teorija. Darbinieki novēro un atdarina savu līderu uzvedību un attieksmi, apgūstot organizācijai atbilstošas rīcības normas. Identificējoties ar organizāciju un tās līderiem, darbinieki uzņemas atbildību par organizācijas mērķu un vērtību īstenošanu. Vadītāji būtiski ietekmē organizācijas dalībniekus, jo viņu spējas, attieksme un pielietotās varas metodes rāda piemēru, kā līdzīgās situācijās rīkoties citām organizācijā iesaistītajām pusēm un ar kādām metodēm iespējams panākt sev vēlamo rezultātu (Parent & Deephouse 2007, Shilbury, Ferkins, Naraine, Parent 2020, lpp. 266.).
Tādējādi sporta organizāciju vadītājiem ir svarīga loma, ne tikai nodrošinot efektīvu organizācijas darbību, bet arī rūpējoties par balansa saglabāšanu starp dažādām iesaistīto pušu vajadzībām un interesēm. Viņu pieņemtie lēmumi un rīcība var atstāt būtisku ietekmi uz organizācijas panākumiem, kā arī uz atsevišķu ieinteresēto pušu, īpaši spēlētāju, iesaisti un motivāciju.
Ieinteresēto pušu teorija piedāvā plašākas iespējas organizācijas analīzei, iekļaujot taisnīguma aspektu kā būtisku faktoru tās darbībā (Gibson, 2000; Verbecke, Tung 2013; Huml et al., 2018, 244. lpp.). Tā kā ieinteresēto pušu nozīme laika gaitā mainās, vadītājiem regulāri jāpārvērtē ārējā vide, lai identificētu jaunas tendences, kas prasa atbilstošas pārvaldības stratēģijas. Ņemot vērā, ka ne visas ieinteresētās puses gūs vienādus labumus no pieņemtajiem lēmumiem, vadītājiem ir jānodrošina sabalansēts pieejas starp dažādajām iesaistītajām pusēm, lai mazinātu iespējamo kaitējumu (Parent et al., 2004, 25. lpp.). Pieeja, kurā vadība fokusējas uz dažādo ieinteresēto pušu vajadzību līdzsvarošanu, ir ļoti svarīga organizācijas ilgtermiņa ilgtspējai un konkurētspējai. Šāda pieeja palīdz izvairīties no situācijām, kad lēmumi tiek pieņemti, ignorējot kādu no ieinteresētajām pusēm, kas var izraisīt konfliktus un sabiedrības neuzticēšanos organizācijai. Taisnīguma ievērošana organizācijas darbībā ir būtiska gan no sociālā, gan stratēģiskā viedokļa.