Darba strīdi sporta nozares šķīrējtiesās

Sporta tiesībās ir pieņemts, ka praktiski visus strīdus izskata specializētās sporta strīdu institūcijas. Atsevišķos sporta veidos (piemēram, motorsports, basketbols, volejbols, utt.) ir savas specializētās tiesas, bet tā devētā Sporta šķīrējtiesa (“CAS”) apvieno vairākus sporta veidus un tāpēc varētu būt uzskatāma par šīs sistēmas vienu no augstākajiem punktiem. Ikdienas jautājumos katrā sporta veidā ir virkne dažādu komisiju, komiteju, paneļu, specializēto tribunālu un citu tamlīdzīgu orgānu, kuru nozīme sporta tiesībās aproberžojas ar konkrēta strīda risināšanu. Starp šiem ikdienas jautājumiem nereti nonāk arī lietas, kas pēc būtības ir darba strīdi. Saistībā ar darba strīdu izskatīšanu šķīrējtiesās ir saskatāmas pretrunas no likumu viedokļa.

Strīdu piekritība sportā
Katrā sporta veidā ir izstrādāta sava noteikumu sistēma, kuras piemērošanai atbildīgās federācijas uztur plašu grupu ar šauri specializētu [sporta] tiesnešu korpusu. Sporta tiesnešu kompetence parasti beidzas ar spēles laukuma robežām un konkrēto sporta veidu, tāpēc retāk uzzinām par sporta tiesībās interesantiem vai noderīgiem jaunumiem (juristu auditorijai) tieši no laukuma tiesnešiem.

Tāpat sporta veidu reglamentu sistēmā ir jau minētās komisijas un komitejas, kuru šaurā specializācija arī bieži vien aprobežojas ar konkrētu situāciju risināšanu.

Lielākajās sporta veidu federācijās ir dažāda prakse attiecībā uz strīdu izšķiršanas politiku. Šķīrējtiesas vai nu ir obligātas, vai brīvprātīgas.

Visstingrākā nostāja ir futbolā, kur Starptautiskā futbola federāciju asociācija (FIFA) ir uzlikusi par obligātu pienākumu saviem biedriem noteikt CAS ekskluzīvu kompetenci strīdu izšķiršanā. Attiecīgi, arī Eiropas futbola federāciju savienība (UEFA) kā FIFA biedrs izvirza līdzīgu prasību saviem biedriem, kuru vidū ietilpst arī Latvijas Futbola federācija (LFF).

Gan FIFA, gan LFF statūtos strīdu risināšanas obligātums CAS ir papildināms ar norādi, ka tomēr ir jāievēro nacionālie normatīvie akti, kas var būt obligāti piemērojami un noteikt atšķirīgu kārtību, nekā šo organizāciju statūtos.

Citos sporta veidos, kā piemēram basketbolā un volejbolā, valsts atzītās federācijas statūtos šāda pienākuma nav. Par specializētā tribunāla kompetenci ir jāvienojas atsevišķi pašiem dalībniekiem (klubiem un sportistiem).

Pienākums iet tikai šķirējtiesas ceļu

Pasaulē naudīgākā sporta veida futbola starptautiskās prasības balansē uz robežas, lai nonāktu pretrunā ar likumiem. Praktisku iemeslu dēļ, pat ja šāda pretruna praksē arī būtu plaši sastopama, tomēr ir dziļi nocietināta pret iespējamiem uzbrukumiem.
FIFA kā futbola varas orgāns savos statūtos ir noteicis, ka strīdu izšķiršanā ir dodama prioritāte lietu virzībai uz CAS, atzīstot tās kompetenci noteiktos gadījumos. FIFA statūtu 59.panta 2.daļā ir ietverts aizliegums vērsties parastajās tiesās, ja vien statūtos nav paredzēts citādi. Turpat tālāk, 59.panta 3.daļā, ir paredzēts aizliegums vērsties parastajās tiesās, izņemot gadījumus, kad saistoši juridiskie noteikumi tā paredz .

LFF statūtos, no vienas puses, ir tiešā tekstā atzīta nacionālo likumu prioritāte.

Pirmkārt, LFF statūtu 16.pantā ir noteikts: “LFF Biedriem ir šādi pienākumi: (..) iekļaut statūtos punktu, kas nosaka, ka jebkuru nacionāla mēroga strīdu, kas izriet no vai ir saistīts ar LFF Statūtiem, noteikumiem vai lēmumiem, pēdējā instancē var nodot izskatīšanai tikai neatkarīgai un objektīvai Arbitrāžas tiesai, kas pieņems galīgo lēmumu, izslēdzot Vispārējās jurisdikcijas tiesas, ciktāl to īpaši neaizliedz Latvijas tiesību akti.”

Tāpat LFF statūtu 57.pantā ir šķietami nevainīgs noteikums, kurš nobeigumā arī paredz valstiskā regulējuma prioritāti: “Ar Spēlētāju statusu saistītos strīdus, kuros iesaistīta LFF, tās Biedri, Spēlētāji, Amatpersonas, starpnieki un licencēti spēļu aģenti, pēdējā instancē izskata Arbitrāžas tiesā saskaņā ar šiem Statūtiem un piemērojamajiem nacionāliem tiesību aktiem.”

Treškārt, LFF statūtu 62.panta 1.daļa vēlreiz īpaši atgādina, ka nekad nedrīkst aizmirst arī Latvijas tiesību aktu piemērošanas pienākumu: “LFF iekšējos strīdus, kas saistīti ar Līgām, Līgu dalībniekiem, Klubiem un Klubu dalībniekiem, Spēlētājiem un Amatpersonām, pēdējā instancē (t.i., pēc tā izskatīšanas saskaņā ar visām iekšējām LFF procedūrām) var nodot izskatīšanai tikai neatkarīgā un objektīvā arbitrāžas tiesā, kas pieņems galīgo lēmumu, izslēdzot Vispārējās jurisdikcijas tiesu jurisdikciju, ciktāl to īpaši neaizliedz Latvijas tiesību akti.”

Praktiska rakstura problēmas sākas brīdī, kad konkrētu nolēmumu ir nepieciešams izpildīt vai apstrīdēt.

Vienlaikus LFF statūtu 58.pants, kurš regulē Apelāciju komitejas darbu, paredz: “Apelāciju komitejas pasludinātos lēmumus var pārsūdzēt tikai Sporta arbitrāžas tiesā, kas atrodas Lozannā, Šveicē, vai nacionālā neatkarīgā arbitrāžas tiesā saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem.”

Apelāciju komitejas kompetencē ir pārskatīt lēmumus, kas pieņemti 57.panta kārtībā, kad dienas kārtībā ir ar Spēlētāju statusu saistītie strīdi. Atšķirība starp šo abu orgānu reglamentāciju ir acīmredzama – ja pirmie vēl drīkst skatīties nacionālos tiesību aktus, tad otrie jau ir daudz stingrāk ierobežoti.

Statūtu 16. un 57.pantā, kā arī 62.panta 1.daļā paredzēto atsauci uz tiesību aktiem pilnībā noniecina to pašu statūtu 62.panta 4.daļa, paredzot, ka “LFF gādā, ka tā un visas tās jurisdikcijā esošās struktūras pilnībā ievēro visu FIFA vai UEFA institūciju, neatkarīgu un objektīvu Arbitrāžas tiesu, kas norādītas iepriekš 1. paragrāfā, un CAS galīgos lēmumus.”

Praksē šis noteikums nozīmē to, ka disciplinārlietu ietvaros ir apgrūtināta piekļuve valsts tiesām, neatkarīgi no tā, vai likums pieļauj vai aizliedz konkrētu juridisko konstrukciju.

Šķīrējtiesu jurisdikcijas ierobežojumi Latvijas darba tiesībās

Minētā futbola pasaules kārtība pati par sevi ir lielisks instruments, lai nodrošinātu kārtību un beznosacījumu pakļāvību amatpersonu lēmumiem. Kā zināms, šāda sistēma sevī nes dažādus riskus.

Viens no tādiem riskiem ir saistāms ar 2014.gadā pieņemtajā Šķīrējtiesu likumā noteiktajiem aizliegumiem.

Šķīrējtiesu likuma 5.panta pirmās daļas 7.punkts noteic: “Šķīrējtiesā izšķir jebkuru civiltiesisku strīdu, ja puses ir brīvprātīgi vienojušās un noslēgušas šķīrējtiesas līgumu, izņemot strīdu starp darbinieku un darba devēju, ja strīds radies, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba līgumu, kā arī piemērojot vai tulkojot tiesību normas, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus (individuāls darba tiesību strīds).

Darba strīdu likums paredz tādu pašu regulējumu, 7.panta ceturtajā daļā noteicot: “Individuāls tiesību strīds nav izšķirams šķīrējtiesā.” Šī likuma 12.panta otrajā daļā gan šķīrējtiesu kompetence tiek atzīta saistībā ar kolektīviem tiesību strīdiem: “Ja puses rakstveidā par to vienojas, kolektīvu tiesību strīdu var nodot izšķiršanai šķīrējtiesā.” Tā paša likuma 20.pantā arī paredzēts, ka ir iespējama kolektīva interešu strīda izšķiršana šķīrējtiesā.

Skatot Šķīrējtiesu likuma un Darba strīdu likuma regulējumu kopsakarā ar FIFA un LFF statūtiem, secināms stingrs likumisks aizliegums konkrētu profesionālo futbolistu darba strīdus risināt šķīrējtiesā jeb arbitrāžā.

Vai CAS, uz kuru norāda FIFA un LFF statūti, ir atzīstama par šķīrējtiesu Latvijas likuma izpratnē? Vērtējot CAS judikatūru un lēmumu argumentāciju, kā arī procesu uzbūvi, atbildei būtu jābūt pozitīvai un tā būtu uzskatāma par šķīrējtiesu. Vēsturiski ir bijuši precedenti, kad atsevišķi sportisti apstrīd CAS kompetenci un atbilstību šķīrējtiesas statusam. Parasti šādi gadījumi parādās pēc konkrētai personai mazāk labvēlīga nolēmuma pieņemšanas. Tomēr vairumā gadījumu šādas šaubas netiek izteiktas un CAS lēmumus parasti pieskaita šķīrējtiesas cienīgiem. Tātad teorētiski CAS lēmumi attiecībā uz darba strīdiem Latvijā nedrīkst tikt izpildīti.

Konkurence par kompetenci

Latvijas Šķīrējtiesu likuma norma nebūtu uzskatāma par unikālu pasaules kontekstā. Arī kontekstā ar aplūkoto situāciju saistībā ar FIFA strīdu izskatīšanas sistēmu ir atrodamas šķīrējtiesu judikatūras tēzes attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesās iesniegtu pieteikumu tālāku virzību CAS.

CAS pakļautība Šveices likumiem primāri nozīmē to, ka iespējami konfliktējošo procesu gadījumos piemēro Šveices Starptautisko Privāto tiesību likumu (“PILA”). Minētais likums (PILA 9. un 186.pants) paredz lis pendens principa piemērošanu praksē.

Strīdā, ko CAS izskatīja 2020.gadā, starp futbola klubu “Club Al Arabi SC” un futbolistu Aškanu Dejagahu (Ashkan Dejagah) pastāvēja situācija, kad Kataras civillietu tiesā jau bija iesniegta kluba prasība pret spēlētāju, bet pēdējais (pašam vēl nezinot par civillietu) vērsās FIFA Strīdu risināšanas centrā ar pieteikumu pret klubu.

Lietā ir vērtēts un atzīts, ka atbilstoši FIFA statūtu 59.panta 2.daļai un FIFA Spēlētāju statusa un pāreju reglamenta 22.pantam, FIFA pieļauj nacionālo tiesu kompetenci arī futbola strīdos, bet nepieļauj to pašu strīdu skatīt divās tiesās vienlaicīgi. CAS lēmumā detalizēti analizēts, kādi kritēriji pamato vai apgāž lis pendens esamību.

Šī lieta turpina jau iesākto CAS doktrīnu, kas aplūkota arī lietā starp vairākām pusēm – turku un brazīliešu klubiem, un vienu brazīliešu futbolistu. 2008.gadā izskatītajā lietā CAS vērtēja FIFA secinājumu, ka vēršanās vispārējās jurisdikcijas tiesās nav aizliegta, bet ja tas ir noticis, tad vēlreiz to pašu lietu nevar vairs nodot šķīrējtiesai saskaņā ar FIFA noteikumiem.

Autors: Āris Kakstāns

Pirmā publikācija: “Jurista Vārds”, Jūlijs 2022 /NR. 28 (1242)