“Fair play” un godīga konkurence

“Fair play” princips atspoguļo godīgumu kā sporta filozofisko pamatu. Sacensības nav tikai fizisko aktivitāšu kopums, lai izpildītu savu patieso misiju, tām jābūt balstītam uz taisnīgu un cieņpilnu sāncensību (Loland 2023, lpp. 66.). Jurisprudencē pastāv tiesību kategorija, ko dēvē par dabiskajām tiesībām, kuras piemīt katram cilvēkam neatkarīgi no rakstiskas nostiprināšanas tiesību aktos. Sporta dabiskās tiesības ir “fair play”, kas aptver plašu tiesību un pienākumu spektru, un ir augstākstāvošās par rakstītajām tiesību normām.
Sporta likuma 3. panta 2 daļa sniedz vispārīgas “fair play” principa vadlīnijas, nosakot, ka sporta pārvaldības darbā jārūpējas par olimpisko ideālu un ētikas principu ievērošanu. Tādējādi “fair play” princips ir tieši piemērojams jebkurā sporta veidā. Olimpiskā kustība pamatā ir balstīta uz “fair play” (Paikena 2019, lpp. 36). Sporta ētika olimpiskos ideālus un fair play uztver kā sinonīmus – ietverot toleranci, augstsirdību, solidaritāti, cieņu, draudzību un tiekšanos pēc izcilības (Dragnea, Teodorescu 2002, lpp. 61.). Līdz ar to “fair play” ir sportista morālās kompetences, uzvedības un attieksmes pamats (Popescu, Masari 2011, lpp. 25.). Mūsdienās “fair play” galvenokārt asociējas ar vienlīdzīgu iespēju, morālas un cieņpilnas rīcības standartu ievērošanu sporta sacensību laikā. Tiek apgalvots, ka sporta spēles nav iedomājamas bez izpratnes par iespēju vienlīdzību (Loland 2015, lpp. 334.).
Nevienlīdzība starp indivīdiem ir pieļaujama apstākļos, ko tie nevar kontrolēt. Piemēram, ārējo apstākļu nevienlīdzība var rasties laikapstākļu dēļ, kad pavējš var palīdzēt tāllēcējam iegūt uzvarai nepieciešamos centimetrus. Taču šie apstākļi rada nevienlīdzību, kas ir ārpus indivīda kontroles un ietekmes, tādēļ sacensības joprojām var uzskatīt par taisnīgām (Loland 2015, lpp. 338.). Kamēr pārkāpums ir netīšs, noteikumu pārkāpēju nevar vainot. Tomēr problēma rodas, kad priekšrocību rada negodīgā ceļā, izmantojot aizliegtus līdzekļus. Šādās situācijās krāpniekus dēvē par brīvbraucējiem (free riders), kuri atņem citiem spēles prieku un tiesības gūt godīgi pelnītus panākumus, piesavinoties tos sev (Loland, 2015, lpp. 343.). Klasiski piemēri ir dopinga lietošana un favorītisms. Fair play ir cieši saistīts ar sportistu, kā arī sporta funkcionāru godprātību. Godprātība savukārt nozīmē bezkompromisu ētikas un morāles normu ievērošanu. Pildot sporta funkcionāru pienākumus, vadītājiem ir ne tikai profesionālā atbildība pret savu organizāciju vai klubu, bet arī personiska atbildība pret visu sabiedrību (Kihl 2020, lpp. 337-338.). Valsts sporta politika, kas aptver kategoriju “sports visiem”, balstās uz ideju par vienlīdzīgām iespējām visiem pilsoņiem iesaistīties sportiskās aktivitātēs. Savukārt augstu sasniegumu sportā vienlīdzīga attieksme nozīmē nodrošināt visiem konkurentiem vienlīdzīgus apstākļus cīņai par uzvaru.
Indijas finanšu ministrs Arun Jaitley ir norādījis, ka nevienlīdzība ienākumu sadalē atspoguļo un veicina nepareizu kapitāla sadali. Ja politiskā elite atbalsta kontrolētus uzņēmumus un savus draugus, tie vienlaikus laupa līdzekļus citiem efektīviem uzņēmumiem un produktīviem ieguldījumu mērķiem (Jaitley 2015, Sharma 2022, lpp. 45.) Lai risinātu šo problēmu, piemēram, futbolā tika ieviesta Finanšu fair play regula, kas ierobežo finansiālo nevienlīdzību starp klubiem un veicina ilgtspējīgu un godīgu konkurenci. Šī regula ir palīdzējusi Eiropas klubu futbolam kļūt rentablākam – no 1,7 miljardu eiro zaudējumiem 2010. gadā līdz 600 miljonu eiro peļņai 2017. gadā (Caglioa et.al., 2023. lpp. 1-4.).

Konkurence
Konkurence darbojas kā līdzsvara instruments, motivējot jaunus dalībniekus iesaistīties un novēršot riskus, ko rada monopolistiskas sistēmas (Boehm 1961, lpp. 22, Hayek 2007, lpp. 166.) Monopolistiskas sistēmas, kas pastiprina nevienlīdzību, neatbilst sporta ideāliem (Loland, 2015, lpp. 337- 339). Monopola situācijā vadošais spēlētājs ieņem dominējošo stāvokli, kamēr pārējie balansē uz bankrota sliekšņa (Downward, Dawson, Dejonghe 2009, lpp. 86.).
Godīga konkurence samazina birokrātiju un favorītismu, dodot visiem vienādas iespējas uzvarēt (Bockel 2014, lpp. 70-71.). Var pamatoti uzskatīt, ka elites sports bez konkurences zaudē jēgu (Gaffney 2007, lpp. 116.) Ja nav pretinieka, nav iespējams izcīnīt uzvaru. Savukārt godīgas konkurerences apstākļos visi sportisti atrodas vienādos apstākļos, sportā var ienākt jauni talanti, un vadošajiem ir pastāvīga motivācija saglabāt un celt sportisko līmeni, lai noturētu savas pozīcijas.
Konkurence sportā var nodrošināt taisnīgumu tikai tad, ja tā rada vidi, kur rezultāti ir neparedzami (Bockel 2014, lpp. 81). Godīgas konkurences pamatā ir vienlīdzīgu iespēju norma. Sacensības, kuru rezultāts ir paredzams, nav saistošas ne skatītājiem, ne pašiem dalībniekiem. Konkurence tiek uzskatīta par progresīvu sadarbības veidu, kurā indivīdi dara visu iespējamo, lai ar cieņu un godīgā cīņā pārspētu viens otru (McNamee 2010, Loland, 2015, lpp. 340.). Ja spēlētāji sacenšas ar nevienlīdzīgiem pretiniekiem, viņu motivācija zūd, tie vairs nerāda savu labāko sniegumu. Šādā situācijā sportiskie sasniegumi krītas (Bockel 2014, lpp. 82.).
Elites sportā uzvaru izcīnīšana ir ļoti sarežģīta – tikai viens var kļūt par uzvarētāju. Sīvā konkurence var izraisīt krāpšanos vai oportūnistisku uzvedību (Boxill 2003, lpp. 115, Bockel 2014, lpp. 19.). Oportūnisms tiek definēts kā “centieni ar viltu, izmantojot uzticību, gūt īstermiņa pašlabumu” (Williamson 1973, lpp. 317, Suchanek 2012, lpp. 3, Bockel 2013, lpp. 21.). Oportūnistiskas darbības var sabojāt kā pašu, tā arī citu ieinteresēto personu iespējas gūt ilgtermiņa labumu (Bockel 2013, lpp. 23.), un atstāj negatīvas ilgtermiņa sekas. Piemēram, sportistu krāpšanās var sabojāt godīgo dalībnieku motivāciju turpināt nodarboties ar sportu.
Izcīnīt uzvaras, kļūt par čempioniem ir ļoti grūti un izdodas vien retajam. Ja daudzi būtu slaveni, vareni un bagāti, tad šie raksturlielumi zaudētu savu vērtību (Covington, 2009, lpp. 151.). Tādējādi gan funkcionāri, gan sportisti izmanto sportu kā līdzekli, lai iegūtu šīs kārotās vērtības, vai arī palīdzētu tās iegūt sev pietuvinātajām personām. Cīņā par šiem ierobežotajiem resursiem pretendenti nereti iesaistās darbībās, kuras sociologi dēvē par novatoriskajām novirzēm – vēlme sasniegt mērķi ir tik liela, bet resursi tik ierobežoti, ka dalībnieki sāk pārkāpt noteikumus un izmantot neētiskus līdzekļus (Bockel 2014, lpp. 58.). Sekojoši godīgiem spēlētājiem zūd ticība, ka spēle būs godīga, un ka vienīgais, kas noteiks uzvarētāju, būs sportiskais sniegums (Bockel, 2014, lpp. 119.). Tādējādi godīgi spēlētāji, spēlējot pret spēlētājiem, kuri krāpjas, zaudē motivāciju un lai neatpaliktu sāk krāpties paši. Savukārt spēlētāji, kas nevēlas krāpties, sajūtot savu bezspēcību, pamet spēli (Bockel 2014, lpp. 88-89.).
Lai uzlabotu konkurenci, galvenais ir visas sabiedrības konsekvence pašas spēles izpratnē, kas atbilst sporta ētikas zelta likumam – virzībai uz kopējās izcilības sasniegšanu, kas ir iespējama tikai pie godīgas konkurences kā sadarbības formas (Bockel 2014, lpp. 93.). Ilgtermiņa perspektīvas pieeja nozīmē saprast, ka uzvara, kas par katru cenu gūta šodien, nav tā kaitējuma vērta, ko tā nodara videi ilgtermiņā. Uzvarēt par katru cenu paralēli nozīmē radīt neizdevīgus nākotnes sadarbības apstākļus, kas neizbēgami noved pie neizmantoto iespēju scenārijiem gan spēlētāju karjerās, gan sporta organizāciju izaugsmē un attīstībā (Suchanek 2007 lpp. 7, Bockel 2014, lpp. 180.). Precīzi tāpat kā ekonomikā, arī sportā zelta likums nosaka, ka sabiedrība kopīgi rada godīgas vides apstākļus, kas ilgtermiņā visiem ļauj gūt savstarpēju labumu, un šādas vides radīšana ir visas sabiedrības atbildība (Bockel 2014, lpp. 177-178.).
Kā norādījuši Aaron Smith un Tony Stewart (2010, lpp. 11.), sporta organizāciju vadītājiem bieži izdodas izvairīties no atbildības par pārkāpumiem konkurences tiesībās, savukārt citās nozarēs uzņēmumu vadītāji par līdzīgām darbībām tiek saukti pie kriminālatbildības (De Waegeneer, Devisch, Willem 2016, lpp. 3.). Latvijā par konkurences normu pārkāpumiem kriminālatbildība nav paredzēta, taču konkurences padome ir piemērojusi lieliem uzņēmumiem bargus naudas sodus. Tiesa, nav zināms neviens precedents, kad konkurences padome būtu izskatījusi jautājumu par konkurences tiesību pārkāpumu sportā. Sporta nozari regulējošo tiesību normu pieņemšana mēdz būt saistīta ne tikai ar sportu kā tādu, bet arī ar sporta organizāciju faktisko komercdarbības praksi, turklāt noteikumi par finanšu pārskatiem, konkurences tiesībām, korporatīvo pārvaldību ir vienādi visiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tie veic darbību sportā vai jebkurā citā jomā (Andreff, Szymanski 2006, lpp. 258.). Mūsdienās ir grūti izveidot sistēmu, kas pilnībā nodrošina godīgu konkurenci, un sports protams nav izņēmums (Bockel, 2013, lpp. 31.).