Ētika un morāle

Sabiedrību viscaur ieskauj konflikti un problēmas, kas liek meklēt kādu augstākstāvošu instanci, kas noteiktu, kāda rīcība ir atzīstama par pareizu. Ilgu laiku šī instance bija reliģija, kas mūsdienās Rietumu sabiedrībā tā savu lomu ir zaudējusi (Rubenis 2005, lpp. 10.).  Kārlis Markss dēvēja sportu pat par “tautas opiju”, ko sporta kritiķi izmanto, lai pamatotu argumentu, ka mūsdienās tieši sports ir kļuvis par reliģijas aizstājēju (Kraft 2015, lpp. 231.).

Morāle  ir principu,  normu  un vērtību sistēma, kas nosaka to, kāda rīcība tiek uzskatīta par labu noteiktas sabiedrības ietvaros. Vārdu “moralis” izgudroja Cicerons, lai tulkotu sengrieķu vārdu “ethikos”, kas nozīmē  «to,  kas  attiecas  uz  raksturu»,  cilvēka  ievirzi  uz  noteiktu  uzvedības  un dzīves veidu (Rubenis 2005, lpp. 10.). Mūsdienu sabiedrībā plaši pieņemti morāles ideāli ir vienlīdzība, taisnīgums, miers un cilvēktiesības (Suchanek 2007, lpp. 42, Bockel 2013, lpp. 33.-34.). Pētījumi liecina, ka vienlīdzīga attieksme ir sportistu svarīgākais morāles principis (Patrick et.al., 2008, Cunningham et.al., Mahony, 2016, lpp. 237.). Morālei sportā būtu jābūt kā pamatam, ap kuru tiek veidota sporta attīstības sistēma, jo īpaši ņemot vērā, ka elites sportisti ir sabiedrības un jo īpaši jauniešu elki (Teitelbaum 2005,  Bockel 2013, lpp. 40.). Jāatzīmē, ka sportā ir dažas unikālas morālās vērtības, kas nav sastopamas ārpus sporta. Sports ietver tādu morālo vērtību kopumu, kas ir tikai tam raksturīgs (Russell 2007, lpp. 52.). Piemēram, sportiskums jeb “sportsmanship” ir morāls termins, ko izmanto tikai sportā un apzīmē sportista ideālu, kurš iemieso godīgu spēli (fair play), cieņu pret pretinieku un drosmi.

Sporta morālos pamatus nosaka vienlīdzības pamatprincips, proti, ka visiem dalībniekiem ir tiesības uz vienlīdzīgām rūpēm un cieņu  (Russell 2007, lpp. 57.). Ja sportu kā sociālu kustību spēj pareizi saprast un izmantot, tad tam ir potenciāls kļūt par sabiedrības morālās izglītības pamatu. Vēsturiski redzam, kā sports ir veicinājis cieņu, mieru un sociālo integrāciju.  Piemēram, beisbols ASV atvēra durvis rasu diskriminācijas izskaušanai (Jackie Robinson 1947). Šis piemērs apliecina, ka sports var būt izcils morāls paraugs plašākai sabiedrībai (Russell 2007, lpp. 57.). Sportam piemīt spēja būt par publisku sabiedrības “morāles laboratoriju”, kurā jaunieši var apgūt tādu jēdzienu būtību kā godīgums, sportiskums un cieņa (Simon, 2015, lpp. 29.). Savukārt, ja attiecīgo institūciju amatpersonas rīkojas pretēji morāles principiem, sports zaudē savu potenciālu (Russell 2007, lpp. 64.).

Ētika ir filosofijas teorija, kas pēta labā un ļaunā attiecības, definē jēdzienu “labais”, kā arī pamato labas rīcības principus un kritērijus. Ētika mainās, reaģējot uz notikumiem, to ir grūti līdz galam skaidri formulēt, tomēr izvairīties no tās ir neiespējami, jo tā ir esamības daļa. Ētika ir orientēta uz cilvēka rīcību kā rakstura izpausmes formu, kas par atskaites punktu ņem ilgtermiņa ietekmi (Rubenis 2005, lpp. 12.)
Sportā ētika ir svarīga pielietotās filozofijas joma, kurā ētikas teorijas un principi tiek izmantoti, lai analizētu un risinātu specifiskās morālās dilemmas (Sherry, Wood, Shilbury 2007, lpp. 268.). Sporta pārvaldībai nepieciešama pieeja, kas pārsniedz vienkāršu atbilstību juridiskajam regulējumam. Šādu pieeju var realizēt, ieviešot mehānismus un iniciatīvas, kas nepieļauj “ētiski neprecīzas” situācijas – praksi, ka viss, kas nav aizliegts, ir atļauts. Godprātība sportā nozīmē vairāk nekā tikai noteikumu ievērošanu, piemēram, cieņu pret sporta vērtībām un garu (Constandt et. al., 2020, lpp. 385.).

Centrālais labas pārvaldības jautājums ir balstīts uz to, kas pārvaldībā, balstoties uz ētikas principiem, organizācijām ir vai nav jādara (Claringbould, Knoppers, Spaiij 2022, lpp. 63.). Labu sporta pārvaldību teorētiski raksturo tādi ētikas principi kā cieņa, vienlīdzība un solidaritāte. Taisnīguma ētika izriet no vienlīdzības priekšnoteikuma – ka pret visiem ir jāizturas vienādi –, savukārt rūpju ētika balstās uz  principu, ka neviens nedrīkst ciest  (Claringbould, Knoppers, Spaiij, 2022, lpp. 63.). Rūpju ētika strikti jāievēro sporta organizāciju vadītājiem domāšanā par labas pārvaldības loģiku un viņu rīcības leģitimitāti. Rūpju ētiku var uzskatīt arī par visaptverošu morāles principu, kas nodrošina, ka cilvēki netiek ekspluatēti vai izmantoti nevienlīdzīgās varas attiecībās (Machold, Ahmed, Farquhar 2008; Morrell 2006) un otrādi, ka cilvēki neizmantos sabiedriskos pakalpojumus negodprātīgā veidā. Rūpju ētika tiek izmantota kā teorētisks ietvars, lai apstrīdētu vadības metodes, kas balstās tikai uz efektivitāti un rezultātiem. Rūpju ētika ir vairāk nekā tikai labas pārvaldības kritēriju kopums – tā ir balstīta uz attiecību modeli, kurā “rūpes” ir galvenais organizācijas mērķis (Claringbould, Knoppers, Spaaij, 2022, lpp. 63.-65.) .

Lai gan pilnībā ētisku sporta prakšu ieviešana pasaulē šķiet utopisks mērķis, Eiropas Savienībai (ES) ir iespēja padarīt ētikas ievērošanu sportā par normu (Claringbould, Knoppers, Spaaij 2022, lpp. 65.). Tāpat kā medicīnā, arī sportā būtu lietderīgi izglītībā apvienot ētikas un tiesību nozares (Mc Namee 2015, lpp. 138.). Būtu pareizi, ja sporta pārvaldības programmas, politika un darbība, kas ietekmē plašu sabiedrības daļu, īpaši jauniešus un bērnus, balstītos zinātniskos pētījumos. Lai to panāktu, sporta pārvaldības organizācijām jāsadarbojas ar zinātnes kopienu un jābūt motivētām mācīties, tomēr pagaidām šī realitāte ir tālu no īstenības. Sporta institūciju konservatīvisms un pretestība intelektuālām un datos balstītām novērš uzmanību no ētikas jautājumu uzraudzības. Trūkst efektīvu kontroles mehānismu un zināšanu, lai novērstu ilgstošas neētiskas prakses (Mc Namee 2015, lpp. 135.-137.).

Komunikācija par ētiku ir morālas vadības komponente (Brown 2005, Heres 2022, lpp. 74). Svarīgi pieminēt tādu ētikas jomu, kā tikumu ētiku, kuras primārais priekšmets ir cilvēka rīcība, kas demonstrē noteiktu morālo pozīciju. Tikums ir audzināšanas ideāls, kas cilvēku padara par krietnu personību. Tas nav tikai ieradums vai sociāla spiediena rezultāts, bet gan brīva izvēle centies darīt morāli pareizo. (Rubenis, 2005, lpp. 11.-12.).  

Rietumu ētiskajā domā liela nozīme ir četriem galvenajiem tikumiem (virtus cardinalis) – gudrība, taisnīgums, drosme un mērenība. Piemēram, gudrība ir spēja un vēlme izzināt patiesību un pieņemt pareizos lēmumus, neļaujoties ideoloģiskām maldināšanām (Rubenis, 2005, lpp. 13.). Šie tikumi ir svarīgi, jo tie veido taisnīgas sabiedrības pamatu, kur valda vienlīdzība un cieņa. Taisnīguma teorijas autors John Rawls izvirzīja hipotēzi, ka racionāli cilvēki ir spējīgi uz rīcību kolektīvās interesēs ar nosacījumu, ka pati sabiedrība ir taisnīga un godīga (Bridge 2009, lpp. 101.). Prasību ievērot vienlīdzību pēc taisnīguma teorijas var interpretēt kā cieņas izpausmi un taisnīguma priekšnoteikumu (Surovtsev, Syrov, 2015, lpp. 177.).

Salīdzinot filozofiju ar tiesību zinātni, var teikt, ka morāles normas ir materiālās normas, bet ētikas normas ir procesuālās normas. Pētījumi liecina, ka cilvēki bieži pieņem morālus lēmumus intuitīvi un pēc tam paši nespēj izskaidrot savu rīcību, nonākot “morālajā apmulsumā”(Blasi 1983, Haidt & Hersh, 2001, Garrigana, et.al., 2018, lpp. 83.). Morāle nosaka kāda rīcība būtu pareiza, bet pirms rīcības indivīds nereti apsver savu pašlabumu. Tā kā cilvēkiem ir atšķirīgi morāles principi, to faktiskajā rīcībā izpaužas morālā plaisa (Surovtsev, Syrov 2015 lpp. 180.). Lai šādā situācijā rastu status quo, ir nepieciešama vēlme rīkoties pareizi un spēja pretoties īstermiņa kārdinājumiem (Suchanek 2007, lpp. 42,  Bockel 2013, lpp. 33.-34.).  Ja morālā rīcība nonāk pretrunā ar pašlabuma interesēm, ir viegli pieņemt izvēli krāpties. Dilemmā, kad morāle nonāk pretrunā ar pašlabumu, galvenokārt uzvarēs pašlabums (Bockel 2013, lpp. 31., Blinmore 1994, lpp. 19.). Ētika šādās situācijās ir kā pātaga un morāles pēdējā cerība. Uzvedība, kas ietver rūpes par savām interesēm, nav neētiska (Kluvera, Frazierb, Haidt 2014, lpp. 151.). Rūpēties par tām ir dabiski un cilvēcīgi. Svarīgākais kritērijs ir tas, vai tā rezultātā netiek nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm (Lo Presti et.al., 2023, lpp. 3.).