Sports un politika

Pārvaldība ir sociāla konstrukcija, kas saistīta ar politiskās teorijas jautājumiem par valsts un sabiedrības attiecībām. Tātad tas viennozīmīgi ir politisks process (Treib et al., 2007, Tang, 2015, 26. Lpp.). Arī sporta sociologi apstiprina, ka sports ir politisks un uzskata, ka apgalvojumi, ka sports var būt apolitisks, paši par sevi ir politiski paziņojumi (Tang, 2015, lpp. 26.). Profesore Christina Boswell norāda, ka politika ir sarežģīta cīņa par idejām, kur iesaistītās puses cenšas aizstāvēt konkurējošas identitātes, kultūras un materiālās intereses, atsaucoties uz savām vērtībām un pārliecībām (Christina Boswell, 2020). “Būt apolitiskam nozīmē būt politiskam, to neapzinoties, jo nav nekā, kas nebūtu politisks” (Jack, 2022, lpp. 141.). Šī atziņa apliecina, ka politika ir visaptverošs fenomens, kas caurvij visu sabiedriskos procesus.
Politikas jēdziens ietver trīs dimensijas, ko bieži jauc vai uztver kā vienu, taču, lai izprastu politiskos procesus, tās ir svarīgi nošķirt. Pirmā ir politika (politics) – lēmumu pieņemšana un varas attiecību veidošana grupās, kas ietver uzskatu popularizēšanu, sarunas starp dažādiem politiskajiem spēkiem, likumu pieņemšanas procesu un varas pielietošanu dažādos līmeņos – no vietējām pašvaldībām līdz starptautiskajām attiecībām. Sporta politika ietver dažādu līmeņu un dažādām mērķauditorijām paredzētus pasākumus, lai organizētu sabiedrības sportiskās aktivitātes, kā arī noteiktu stratēģiju un veicamo darbību prioritātes sporta sfērā. Tai var būt dažādi mērķi, piemēram, sekmēt sabiedrības labklājību, sporta infrastruktūras attīstību, izglītību vai atbalstīt sportistus starptautiskos panākumos (Paikena, 2019, lpp 17-18). S. Luika (2012) ir noteikusi sešas galvenās sporta pamatfunkcijas, kurās iekļauta arī politiskā funkcija, kuras uzdevums ir veicināt sociālās pārmaiņas. Sporta politika un ekonomika tiek atzītas kā īpaši svarīgas sporta funkcijas (Sotiriadou, Shilbury, 2009; Andersen, Ronglan, 2012; Paikena, 2019, 27. lpp).
Otra dimensija ir polītija (polity) – institucionālais ietvars, kurā notiek politikas formulēšanas, interperetācijas un piemērošanas process (Andreas Größler, 2010). Tādējādi polītijas ir paralēlās vadības sistēmas, kuras pastāv līdzās oficiālajai pārvaldei kā neoficiālas ietekmes centri, piemēram, tradicionālās sociālās struktūras, sporta federācijas, kas ne vienmēr ievēro centrālās valdības likumus un politiku. Piemēram, Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmak LESD) 45. pants garantē Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, aizliedzot diskrimināciju pilsonības dēļ. Savukārt LESD 101. pants aizliedz konkurenci kropļojošus nolīgumus. LESD atspoguļo Eiropas Savienības politiku, taču praksē lielākā daļa ES dalībvalstu komandas sportu federācijas to ignorē un pārkāpj, ieviešot un piemērojot disrkiminējošas ārzemju spēlētāju kvotas. Šo praksi apstiprina ES Lielās palātas tiesas spriedums 21/12/2023 un tajā ietvertā argumentācija. Tādejādi ES valstu sporta federācijas veido polītijas, kas ir pretējas ES pamatnosādnēm un politikai. Šis piemērs apliecina, ka reālā vara un pārvaldības prakse ne vienmēr saskan ar augstākā līmeņa tiesību normām. Polītija ir daļa no iekšējā juridifikācijas procesa, kas apliecina iekšējo institūciju relatīvo autonomiju, kur jāņem vērā divas paralēli pastāvošas sistēmas – normatīvais regulējums un faktiskā rīcība (Carlsson, Backman, 2020, lpp 453). Sporta sacensībām būtu jābūt nenoteiktām un neparedzamām, bet normatīvajām struktūrām – fiksētām un paredzamām (Carlsson, Backman, 2015, lpp 304). Taču praksē nereti ir otrādi. Šo paralēlo sistēmu pārvaldīšana ir galvenais izaicinājums gan sportā, gan vispārējās politikas jomā.
Trešā dimensija ir polisija (policy), ko Forrester (1994) definē kā lēmumu pieņemšanas procesu, kas pārveido informāciju darbībā. Polisijas parasti izpaužas kā valdības politiskās programmas sastāvdaļa. Tās ir politiskās darbības redzamais rezultāts, vadības ietekmes līdzekļi uz politiskajiem procesiem, kas tiek pieņemti, lai sasniegtu politikas mērķus, piemēram, plāni un vadlīnijas (Andreas Größler, 2010).
Sākotnēji sporta pasaule pieprasīja autonomiju, lai izvairītos no valsts politikas ietekmes. Taču nu šī autonomija ir aizliegusi sportistiem, treneriem un citiem aktīvi sportā iesaistītajiem paust politisko viedokli un ņemt dalību politikas noteikšanā. Sporta pārvaldes institūcijas tiek uzskatītas par vienīgo politiku noteicošo varu, kas visiem bez ierunām jārespektē (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 342). Tātad praktiski tas ir radījis pretēju efektu: autonomija ir izslēgusi jebkādas politiskas aktivitātes pašā sporta pārvaldībā (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 343.).
Politikas fiktīvais aizliegums sportā viegli radīja hegemonisku kārtību, kas ir pretēja vienlīdzības un taisnīguma principiem. Sporta pārvaldes institūcijām tika “ļauts” veidot savu iekšējo politiku, kas īstenoja brutālu politisku pārņemšanu. Saskaņā ar Espy (1979) sports tiek izmantots kā platforma politisko labumu gūšanai, kurās vadība piesavinās vai gūst labumu no sportistu sasniegumiem (Paddick, 1984.). Sports kā sociālā prakse, kurā dzimst kopienas un tiek izkopta izcilība, tika politizēts un privatizēts caur pārvaldības autonomiju. Šī varas pārņemšana ir politiska, tādēļ tā būtu arī politiskā līmenī risināma un apspriežama (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 350.).
Neoliberālā ekonomika pārveido cilvēku attiecības par biznesa attiecībām un šo sistēmu veido politiski mērķi. Politiskā vara izpaužas nevis nacionālo valstu likumdošanas un izpildvaras institūcijās, bet gan attiecigajās sporta federācijās un to īstenotajā politikā (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 347.). Sporta iestāžu vadītāji bieži izveido pašregulācijas noteikumus, lai nostiprinātu savu kā spēles uzraugu varu (Naha, Hassan 2019, lpp. 15.). Paradoksāli, ka politika, kas pārvalda sportu, uzstāj, lai to izslēgtu no sporta. Nemainīgs ir palicis apstāklis, ka politiskās deklarācijas nāk tikai no Olimpiskās komitejas vai vietējām sporta federācijām, nevis pašiem sportistiem vai sabiedrības. Tādējādi sporta politika globāli joprojām šķiet autoritāra, kas patvaļīgi nosaka prasības un definē nostājas, nostiprinot sporta institūciju varu un sportistu pakļautību (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 348.).
Ieguldījums ilgtspējīgā sporta attīstībā ir svarīga atbildība. Pašlaik to neviens nav uzņēmies. Uzskats, ka sports tiek izmantots varas iegūšanai un saglabāšanai, ir problēma, kurai šobrīd nav efektīvu risinājumu (Harris, Adams 2016, lpp. 106.). Lai gan sporta organizācijas joprojām bauda augstu autonomijas līmeni starptautiskā mērogā, leģitimitāte to īpašā statusa saglabāšanai ārpus ES tiesiskā regulējuma tiek nopietni apšaubīta (Naess, 2019, lpp. 4). Ņemot vērā pēdējos sporta pārvaldības un ētikas skandālus, uzstājība uz sporta autonomu pārvaldību ir kļuvusi krietni vājāka (Lawrence, Pam 2023, lpp. 97-101.). Sporta zinātnes jomā bieži tiek uzskatīts, ka lēmumi par sporta attīstību tiek pieņemti neatkarīgi no plašāka politiskā un kultūras konteksta, taču patiesībā būtu jābūt otrādi – sporta politikas pamatā būtu jābūt tieši šim kontekstam. Turklāt pati politikas maiņa var radīt sportā jaunas, iepriekš neapzinātas attīstības iespējas (Klein & Marmor 2006, Green, Collins 2008, lpp. 226.).