Demokrātija sportā
Demokrātija ir politiskā pārvaldes sistēma, kurā vara pieder tautai (no grieķu valodas: demos-tauta, kratos-vara). Katrai valstij ir savs unikāls demokrātiskais modelis, tomēr galvenās iezīmes ir līdzīgas – daudzpartiju sistēma, aktīva pilsoņu līdzdalība, varas dalīšana, brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, kur tiek ievērots politiskais plurālisms, publiski notiek debates, un katra balss tiek uzskatīta par vienlīdzīgu neatkarīgi no cilvēka statusa vai ietekmes.
Pašreizējā institucionālā vide ir radījusi normatīvo regulējumu un organizatorisko struktūru, kas ierobežo sporta organizāciju demokrātisko darbību (Bergovica, et.al., 2020. lpp. 1.). Lēmumu pieņemšanas process sporta federācijās nebūt nav demokrātisks un ir koncentrēts dažu augstāko amatpersonu rokās. Spēcīga kontrole kopā ar elitārisma ideoloģiju veicina šauru koncentrēšanos uz nacionālajām izlasēm, saistot sporta sociālo pievilcību ar politiskajām un komerciālajām interesēm (Girginov 2008, lpp. 44.). Milzīga kapitāla koncentrācija dažu indivīdu rokās, kas nav pakļauta demokrātiskai kontrolei, ir viena no aktuālākajām sporta pārvaldības problēmām. Tā prasa stiprināt pašu sportistu politisko statusu un pārveidot sporta “demokratizāciju” par elastīgu un funkcionālu sporta demokrātiju (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 352.).
Tāpēc Eiropas Padomes Rekomendācijā CM/Rec(2018)12 par labu pārvaldību sportā tiek uzsvērts, ka sporta organizācijās ir jānodrošina demokrātiska pārvaldība, lai novērstu oligarhu dominanci. Demokrātija nav statisks jēdziens, bet gan nepārtraukts process, kas ietver cīņu pret oligarhiju (Drochon, 2020, 192. lpp.).
Kā secinājuši pētnieki (Lipsets, Trovs, Kolmens 1962), oligarhisku pārvaldību izraisa divi galvenie iemesli: 1) vadītāju monopolistiskā pieeja pārvaldībai un 2) Organizācijas biedri vai ieinteresētās puses bieži ir pasīvi un neiesaistās cīņā par/pret varu, jo tiem trūkst laika, resursu un zināšanu (Enjorlas, Waldahl 2010, lpp. 216.). Šī konstelācija, galvenokārt ilgstošā un neveiksmīgā pārejas procesa dēļ no sociālistiskās uz kapitālistisko sistēmu, ir novedusi līdz hibrīda politiskajam režīmam – neliberālai demokrātijai (Zakaria, 1997), veidojot autoritārās sporta pārvaldes sistēmas, kas iekļauj dažus demokrātijas elementus. Šāds politiskais modelis paredz aprēķinātu un privileģētu varas un lēmumu pieņemšanas procesu (Bergovica, et.al., 2020. lpp. 8.). Pēc neatkarības atgūšanas daudzas postsociālisma valstis de jure pārgāja uz demokrātisku pārvaldes modeli, taču to politiskās sistēmas de facto joprojām ietver totalitāras iezīmes. Šāda institucionālā vide ietekmē arī sporta organizācijas, kuras pielāgojas valdošajam politiskajam kontekstam. Kā norādījuši Meyer un Rowan (1977), institucionālais konteksts nosaka sporta organizāciju normatīvos ietvarus, vērtības un principus, tādējādi pakļaujot tās politiskajam spiedienam (Bergovica, et.al., 2020. lpp. 2.).
Ta piemēram, tika secināts, ka Melnkalnes sporta pārvaldības sistēmas institucionālā vide, kas tobrīd pārdzīvoja sociālisma pārejas periodu, ir izveidojusi birokratizētu lēmumu pieņemšanas struktūru, kas balstās uz politiskajām interesēm un dažādām favorītisma izpausmēm lēmumu pieņemšanas un finanšu līdzekļu sadales jautājumos (Bergovica, et.al. 2020. lpp. 12.). Sistēmas uzlabošanai un demokratizācijai tika ierosināts ierobežot prezidenta pilnvaru termiņu līdz četriem gadiem bez iespējas tikt ievēlētam atkārtoti, bez formāla pārākuma statusa pār citiem pārvaldes struktūru locekļiem; Kā galvenās sporta sistēmas pārvaldības nepilnības tika atzīmētas: (1) deleģēšanas sistēma – deleģētie pārstāvji lēmumus pieņem atrauti no ieinteresētajām pusēm, neņemot vēra to intereses; (2) pašiem sportistiem nav tiesības uz tiešu pārstāvību lēmējinstitūcijās; (3) neatbilstoša organizatoriskā kultūra – stratēģiskās plānošanas, atbildības un pārredzamības trūkums (RSIZ 1985) (Bergovica, et.al. 2020. lpp. 6.).
Ungārijā Orbāna politiskā partija ir apdraudējusi neatkarīgo mediju darbību, kas tieši ietekmē demokrātijas principu ievērošanu. Pētījums par Ungārijas neliberālās demokrātijas kontekstu atklāja, ka sociālais statuss ietekmē attieksmi pret esošo politisko sistēmu. Zemāka statusa cilvēki neatbalsta pašreizējo kārtību, taču vēlēšanu laikā viņus ir vieglāk pārliecināt mainīt savu nostāju, kā to pierādīja 2018. gada vēlēšanas. Esošo autoritāro sistēmu visvairāk atbalsta personas ar augstu statusu, kuras gūst tiešu labumu no pašreizējā režīma, savukārt no opozīcijas pārstāvjiem ar augstu statusu pie varas esošajiem ir visgrūtāk iegūt atbalstu. Pētījums atklāja, ka indivīdi var atbalstīt sociālās sistēmas, kas ir pretrunā ar viņu personīgajām vai grupas interesēm, īpaši, ja viņi izjūt kognitīvo disonansi un nepieciešamību attaisnot savas problēmas (Lönnqvist, Szabó, Kelemen, 2021.).
Pētījumi liecina, ka ilgstoša prezidenta amata pildīšana publiskajā sporta pārvaldības organizācijā var būt nevēlama un neefektīva vairāku iemeslu dēļ: Ilgstoša vadīšana var novest pie varas koncentrācijas un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Lai novērstu šādus scenārijus, ir svarīgi noteikt termiņu ierobežojumus, kā tas redzams tādos gadījumos kā Džeka Vornera (Jack Warner) 21 gadu ilgā darba pieredze CONCACAF, kas beidzās ar neskaitāmām korupcijas apsūdzībām.
Diskusijām par termiņu ierobežojumiem ir sena vēsture, kas aizsākās jau senajās Atēnās un Romā. Pilnvaru termiņu ierobežojumi tiek uzskatīti par līdzekli, lai mazinātu risku, ka indivīds uzkrāj pārmērīgu varu un autoritāri sāk ietekmēt visu lēmumu pieņemšanu. Šī problēma ir īpaši aktuāla tādās starptautiskās sporta organizācijās kā FIFA, kur ilggadējie prezidenti, piemēram, Sepp Blatter, ir izmantojuši priekšrocības, ko sniedz amata pilnvaru saglabāšana, lai paliktu pie varas. Ilgstoša vadība var kavēt inovāciju un jaunu ideju ieviešanu, jo viena un tā pati persona var turpināt īstenot pašai pazīstamas, izdevīgas un konservatīvas stratēģijas, nemēģinot pielāgoties un izprast jaunus mainīgos apstākļus. Lai gan daži pētījumi liecina, ka ilgāks amata pilnvaru termiņš var būt saistīts ar labākiem darba rezultātiem, jo ir uzkrāta pieredze, tas vairāk jāuztver kā izņēmums. Daudzos gadījumos jauni vadītāji var ienest jaunu enerģiju un stratēģijas, kas uzlabo organizācijas efektivitāti un sniegumu (Geeraert et.al., Danish Institute of Sports Studies, 2023.). Sporta pārvaldībā izmantotie īpašie termiņu ierobežojumu formāti ir ļoti dažādi, bet izplatītākais modelis ir trīs-četru gadu pilnvaru termiņš ar maksimālo termiņu ilgumu astoņi gadi.
Lai gan demokrātija ir saņēmusi kritiku kā nepilnīga un smagnēja, jebkura cita cilvēces izdomātā valsts pārvaldes sistēma ir sliktāka (Parry, 2015 lpp. 29.). Demokrātiska darba vide ir pamats, kas nodrošina racionālu un pakāpenisku attīstību (Reich 1970, lpp. 311.). Organizāciju pārvaldībā ētisks un demokrātisks lēmumu pieņemšanas modelis ir būtisks, lai visi dalībnieki varētu izteikt savu viedokli un saņemt atbalstu konfliktu risināšanā (Maclagan 1996, lpp. 647.). Sabiedrības iesaistīšanās dažādās organizācijās liecina par valsts demokrātijas līmeni (LR Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, 2008, Paikena 2019, lpp. 44). Tiem, kas pieprasa labākus apstākļus un pārmaiņas, ir svarīgi apzināties, ka bez viņu kā politisko subjektu atzīšanas un iekļaušanas politiskajā procesā, viņi var gūt panākumus tikai epizodiski, bet ilgtermiņā nekad nespēs novērst savu politiskās varas trūkumu un nespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Lai sasniegtu ilgtspējīgu un pilnvērtīgu progresu, šīm grupām ir jāspēj ne tikai izvirzīt prasības, bet arī jāgūst pastāvīga līdzdalība un reāla iespēja piedalīties politiskajos procesos. Šāda iekļaušana un sadarbība ļauj veidot savstarpēju sapratni, atrast kompromisus un attīstīt ilgtermiņa risinājumus, kas apmierina visu iesaistīto pušu intereses (Meeuwsena, Kreft 2023, lpp. 351.).
Somijā 2016. gadā tika izveidota nevalstiskā organizācija Sporta integritātes centrs, kas uzrauga ētikas un fair play principu ievērošanu sportā. Lai gan tā neveido pilnvērtīgu integritātes sistēmu, šīs organizācijas iniciatīvas ir būtisks pirmais solis sporta aizsardzībā pret destruktīvām darbībām (Kihl 2022, 169. lpp.). Šādas organizācijas vērš valdības un likumdevēju uzmanību uz fair play pārkāpumiem, veicinot nepieciešamo normatīvo aktu pilnveidošanu, iedrošina trauksmes cēlājus un atbalsta politiski un finansiāli vājākās puses, tādējādi veicinot demokrātisku darba vidi sportā.
“Bottom Up” koncepcija ir veids, kā pati sabiedrība var aizstāvēt demokrātijas vērtības sportā. Demokrātija nav statiska – tā nepārtraukti ir jāaizstāv un par to ir jācīnās, un neviens pārvaldes institūts to nevar labāk paveikt kā pati pilsoniskā sabiedrība. Piemēram, Zviedrijas sporta pārvaldībā “Bottom Up” pieeja ir būtiska demokrātijas aizsardzības sastāvdaļa. Zviedrijas sporta organizācijas, kas darbojas kā brīvprātīgas apvienības, uztur demokrātiju, izmantojot līdzdalības un sabiedrības iesaistes struktūras, ļaujot sporta organizāciju biedru ievēlētiem pārstāvjiem likumīgi piedalīties sporta politikas procesos. Tādējādi vietējā līmeņa sporta organizāciju biedriem ir vara lēmumu pieņemšanā un pārvaldībā. Bottom Up koncepcija sporta pārvaldībā tiek uzskatīta par demokrātijas garantu (Stenling et.al, 2023).